Ac-SDKP (N-acetil-seril-aspartil-lizil-prolīns): orgānu fibroze, audu aizsardzība un eksperimentālie pētījumi

Ac-SDKP (N-acetil-seril-aspartil-lizil-prolīns) ir endogēns tetrapeptīds, kas veidojas no lielāka olbaltumumvielas – timozīna beta-4. Timozīna β4 enzīmiskās apstrādes rezultātā rodas vairāki fragmenti, tostarp Ac-SDKP [1]. Šis savienojums izraisa zinātnieku interesi, pateicoties tā pretfibrotiskajai iedarbībai, kas novērota eksperimentālos audu bojājumu modeļos. Tā bioloģisko noturību ierobežo ātra sadalīšanās ar angiotenzīnu konvertējošā enzīma (AKE) starpniecību. Pētījumos ir parādīts, ka AKE inhibitori var palielināt cirkulējošā Ac-SDKP koncentrāciju pat piecas reizes, kam ir nozīme pētījumos par to ietekmi uz audiem [1].

Sākotnēji pētījumi koncentrējās uz Ac-SDKP spēju uzturēt asinsrades cilmes šūnas relatīva miera stāvoklī. Vēlāk pētījumu loks tika papildināts ar iekaisuma procesiem, ārpusšūnu matricas pārstrukturēšanu un audu reģenerāciju. Vairākos pirmsklīniskajos orgānu bojājumu modeļos zinātnieki novēroja matricas sastāvdaļu patoloģiskās uzkrāšanās samazināšanos. Peptīds mazināja, cita starpā, to signālu aktivitāti, kas stimulē šūnas pārmērīgai kolagēna – galvenā rētas audu olbaltumvakumola – ražošanai, kā arī ierobežoja fibroblastu pārvēršanos par šūnām, kas atbildīgas par rētu veidošanos.

Preklīniskajos pētījumos attiecībā uz nierēm Ac-SDKP uzrādīja arī labvēlīgas izmaiņas orgāna funkcijas un fibrozes parametros. Tika novērota pārmērīgas imūnšūnu ieplūšanas ierobežošana, kā arī iekaisuma procesu pavājināšanās, kas var pastiprināt bojājumus. Kopumā rezultāti norāda uz Ac-SDKP kā endogēna regulatora lomu ar fibrozi saistītajos ceļos. Tomēr novērojumi no šūnu un dzīvnieku pētījumiem neapstiprina klīnisko efektivitāti vai lietošanas drošumu cilvēkiem.

Sirds un asinsvadu sistēmas izmeklējumi: sirds fibroze, iekaisums un asinsvadu bojājumi

Eksperimentos sirds un asinsvadu pētījumos tika analizēts Ac-SDKP gan akūtu sirds muskula bojājumu, gan hroniskas tā struktūras remodelēšanas gadījumā. Pelēm ar eksperimentālu miokarda infarktu Nakagava (Nakagawa) un līdzstrādnieki ievadīja Ac-SDKP devā 1,6 mg/kg dienā, izmantojot nelielu zemādas sūkni. Sirds sienas plīsumu īpatsvars samazinājās no 51,0 % līdz 27,3 %, bet mirstība – no 56,9 % līdz 31,8 %. Pētnieki šos rezultātus saistīja ar mazāku proinflammatorisko M1 makrofāgu pieplūdi, novērojot, ka M2 makrofāgu vai neitrofilu skaits nemainījās. Tika novērota arī MMP-9 – enzīma, kas piedalās sirds audu noārdīšanā pēc infarkta – aktivitātes samazināšanās, savukārt MPO marķieris palika nemainīgs. Tas varētu liecināt par selektīvu iedarbību uz noteiktiem bojājuma mehānismiem [2].

Pētījumos par sirds fibrozi, ko izraisa ilggadējs paaugstināts asinsspiediens, Pens un līdzautori pierādīja, ka Ac-SDKP spēj samazināt jau pastāvošu šķiedraino audu apjomu, nevis tikai ierobežot to veidošanos. Žurkām ar nostabilizētu hipertensiju Ac-SDKP subkutāna ievadīšana devās 400–800 µg/kg dienā astoņu nedēļu laikā samazināja kolagēna saturu sirdī no devas atkarīgā veidā. Lielāka deva bija saistīta ar spēcīgāku efektu. Arteriālais asinsspiediens nesamazinājās, un normālas reakcijas uz angiotensīnu I un bradikinīnu saglabājās nemainīgas. Tas nozīmē, ka novērotās izmaiņas nevar izskaidrot tikai ar asinsspiediena pazemināšanos. Ac-SDKP koncentrācija asinīs palielinājās divas līdz piecas reizes, savukārt TGF-β un CTGF, kas ir būtiski fibrozes mediatori, līmenis samazinājās [3].

Pēc sirds infarkta ilgstošs iekaisums un fibroze var izraisīt progresējošu orgāna mazspēju. Jans un līdzstrādnieki pētīja Ac-SDKP gan agrīnā fāzē, lai ierobežotu bojājumus, gan vēlākā periodā, lai novērtētu iespēju vērst izmaiņas atpakaļ. Abos gadījumos kopējais kolagēna saturs sirdī samazinājās. Profilaktiskajā grupā tas samazinājās, piemēram, no aptuveni 24 līdz 15 µg/mg, bet grupā, kurā pētīja izmaiņu atgriezeniskumu, – no aptuveni 23 līdz 14 µg/mg. Makrofāgu skaits abās grupās saruka par aptuveni vienu trešdaļu, un samazinājās arī TGF-β pozitīvo šūnu skaits. Šīs izmaiņas notika bez arteriālā asinsspiediena pazemināšanās un bez sirds izmēra samazināšanās. Profilaktiskajā grupā netika uzrādīts viennozīmīgs sistoliskā spēka uzlabojums. Neskatoties uz to, fibrozes un iekaisuma ierobežošana liecināja par labvēlīgākiem sirds muskula strukturālajiem rādītājiem pētītajā modelī [4].

Ac-SDKP var arī piedalīties papildu aizsargmehānismos, kas novēroti AKE inhibitoru lietošanas laikā. Rasouls un līdzstrādnieki salīdzināja angiotenzīna II izraisītas hipertensijas modeli ar grupām, kas saņēma kaptoprilu vai Ac-SDKP devās 400–800 µg/kg dienā. Peptīds vairākas reizes palielināja savu koncentrāciju asinīs un atjaunoja daudzus efektus, kas bija līdzīgi AKE inhibitoru darbībai: tas ierobežoja pārmērīgu šūnu proliferāciju sirdī, samazināja makrofāgu un putekļšūnu skaitu, pazemināja TGF-β un CTGF līmeni un ierobežoja kolagēna uzkrāšanos. Šie efekti radās bez arteriālā spiediena pazemināšanas vai sirds hipertrofijas samazināšanas, kas liecina par tiešu ietekmi uz miokarda audiem [5].

Rhalebs ar līdzstrādniekiem pētīja Ac-SDKP žurku sirds fibroblastu kultūrās, izmantojot koncentrācijas no 0,05 līdz 100 nmol/l. Viņi novēroja divus būtiskus efektus: šūnu proliferācijas samazināšanos, ko mēra pēc DNS sintēzes, līdz vērtībām, kas tuvas normālajām, pie aptuveni 1 nmol/l, un endotelīna-1 – spēcīga fibrozes mediatora – stimulētās kolagēna ražošanas samazināšanos. Zemākas koncentrācijas uzrādīja lielāku efektivitāti kolagēna sintēzes ierobežošanā, savukārt ļoti augstas bija mazāk aktīvas. Mehānisms šķita saistīts ar p44/42 MAPK/ERK signalizācijas pavājināšanos. Zināms MAPK inhibitors izraisīja līdzīgu efektu. Rezultāti saskan ar fibroblastu proliferācijas un matricas sintēzes ierobežošanu, modulējot šūnu augšanu regulējošos ceļus [6].

Turpmākos pētījumos tika pierādīts, ka Ac-SDKP var mazināt galektīna-3 izraisītos sirds bojājumus. Liu un līdzstrādnieki četru nedēļu garumā ievadīja pieaugušām žurkām galektīnu-3 – olbaltumvielu, kas veicina iekaisumu un fibrozi. Dzīvniekiem novēroja lielāku iekaisuma šūnu skaitu, sirds sieniņu sabiezēšanu, pastiprinātu perivaskulāru un intersticiālu fibrozi, TGF-β/Smad3 signālceļa aktivitātes palielināšanos, kā arī sistoliskās funkcijas pasliktināšanos ehokardiogrāfijas izmeklējumā. Ac-SDKP pievienošana devā 800 µg/kg dienā novērsa lielāko daļu šo izmaiņu. Samazinājās iekaisuma šūnu skaits, fibroze un sirds sieniņu sabiezēšanās, savukārt tās darbības parametri bija labvēlīgāki. Rezultāti liecina par TGF-β/Smad3 signālceļa kavēšanas un iekaisuma mazināšanas lomu [7].

Rālebs (Rhaleb) un kolēģi novērtēja arī Ac-SDKP klasiskā žurku renovaskulārā hipertensijas modelī, kas pazīstams kā divu nieru un vienas skavas (2K1C) modelis. Peptīds tika ievadīts subcutāni devā 400 µg/kg dienā. Neskatoties uz saglabātu paaugstinātu arteriālo asinsspiedienu un sirds hipertrofiju, tika novērots ievērojams iekaisuma un proliferējošo šūnu skaita samazinājums miokardā. Intersticiālā kolagēna īpatsvars samazinājās no aptuveni 10,1% žurkām ar hipertensiju līdz aptuveni 5,4%, kas ir gandrīz identisks līmenis kā viltus operētiem dzīvniekiem (aptuveni 5,3%). Tas nozīmē, ka audu remodelācija mainījās par spīti saglabātajai spiediena slodzei, kas apstiprina hipotēzi par no asinsspiediena pazemināšanas neatkarīgu mehānismu [8].

Narratīvajā apskatā Kavazīns (Cavasin) un līdzstrādnieki aplūko timozīna β4 un tā fragmenta Ac-SDKP papildinošās īpašības. Timozīns β4 piedalās šūnu migrācijā un izdzīvošanā, savukārt Ac-SDKP uzrāda pretfibrotisku aktivitāti hipertensijas modeļos. Miokarda infarkta pētījumos šis peptīds ierobežoja iekaisumu, mazināja fibrozi, kā arī veicināja angioģenēzi, kas tika novērots gan in vivo, gan ex vivo. Peļu modeļos tas samazināja arī sirds sieniņas plīsuma risku. Efektu daļēja pārklāšanās liecina, ka Ac-SDKP varētu būt atbildīgs par dažām no bioloģiskajām darbībām, ko piedēvē timozīnam β4. Tomēr autori uzsvēra nepieciešamību veikt klīniskus pētījumus ar cilvēkiem [9].

Ac-SDKP tika pētīts arī attiecībā uz tā ietekmi uz enzīmiem, kas noārda ārpusšūnu matriksas komponentus. Pieaugušu žurku sirds fibroblastos Rhalēbs (Rhaleb) un līdzstrādnieki parādīja, ka interleikīns 1β (IL-1β) būtiski palielina metalloproteināžu MMP-2, MMP-9 un MMP-13 ekspresiju. Šie enzīmi piedalās matriksas degradācijā un var veicināt nelabvēlīgu audu remodelēšanu. Ac-SDKP nemainīja MMP bāzes ekspresiju, bet spēcīgi kavēja IL-1β izraisīto pieaugumu. Vienlaikus tas palielināja metalloproteināžu dabisko inhibitoru – TIMP-1 un TIMP-2 – ekspresiju, atjaunojot sabalansētāku matriksas remodelēšanas regulāciju.

Peptīds ierobežoja arī NF-κB un ERK/MAPK – divu svarīgu ar iekaisumu un proliferāciju saistītu ceļu – aktivāciju. Svarīgi, ka IL-1β šajā modelī nepalielināja kolagēna veidošanos, un arī Ac-SDKP neietekmēja tā sintēzi. Tas liecina par selektīvu audu remodelācijas regulāciju, nevis vispārēju kolagēna veidošanās nomākšanu. Rezultāti norāda uz iespējamo Ac-SDKP lomu ārpusšūnu matrikss saistīto procesu līdzsvara uzturēšanā [10].

Nakagava un līdzstrādnieki pētīja Ac-SDKP žurku modelī ar T limfocītiem saistītu miokardītu. Imunizētām Lūisas žurkām, kuras saņēma peptīdu, saglabājās gan sirds sistoliskā, gan diastoliskā funkcija. Tika ierobežota arī orgāna palielināšanās, šķiedraino audu veidošanās un tā struktūras bojājumi. Histoloģiskā analīze uzrādīja mazāku imūnšūnu, tostarp makrofāgu, dendritisko šūnu un T limfocītu, infiltrāciju.

Samazinājās arī iekaisuma mediatoru, tostarp IL-1α, TNF-α, IL-2 un IL-17, hemokīnu CINC-1 un IP-10, adhēzijas molekulu ICAM-1 un L-selektīna, kā arī metaloproteināžu līmenis. Savukārt Ac-SDKP nemainīja pret miozīnu vērsto autoantivielu līmeni vai antigēnam specifisko T limfocītu atbildes reakciju. Tas liecina, ka novērotais aizsargefekts galvenokārt izrietēja no imūnšūnu un iekaisuma mediatoru recrutēšanas ierobežošanas, nevis no autoantivielu ražošanas izmaiņām vai T limfocītu aktivācijas [11].

Gonzāless un līdzstrādnieki pētīja Ac-SDKP žurkām, kurām trīs nedēļas ievadīja angiotensīnu II. Arterialais asinsspiediens un sirds hipertrofija gan ārstētajiem, gan kontroles dzīvniekiem saglabājās paaugstināti. Tomēr Ac-SDKP novērsa kopējā kolagēna satura palielināšanos un tā šķērssaistīšanos. Mehānisms ietvēra liziloksidāzes (LOX) mRNS un LOXL1 olbaltumvielu ekspresijas inhibēšanu, kas ir fermenti, kuri piedalās kolagēna šķērssaistīšu veidošanā un šķiedru audu stīvināšanā.

Turklāt samazinājās TGF-β ekspresija, NF-κB aktivācija, kā arī CD4⁺ un CD8⁺ T limfocītu un CD68⁺ makrofāgu ieplūde miokardā. CD4⁺ limfocītu ieplūde korelēja ar LOXL1 ekspresiju, kas norāda uz mehānisku saistību starp imūno šūnu aktivitāti un fibroto audu stīvumu. Rezultāti liecina par pretiekaisuma un antifibrotisku iedarbību, kas nav atkarīga no arteriālā spiediena izmaiņām [12].

Pens un līdzstrādnieki analizēja Ac-SDKP ietekmi uz agrīnajiem un vēlīnajiem sirds bojājuma posmiem pēc miokarda infarkta C57BL/6J pelēm. Dzīvnieki saņēma 1,6 mg/kg dienā. Pirmajā nedēļā samazinājās letālu sirds sieniņu plīsumu biežums, ICAM-1 ekspresija, makrofāgu pieplūums, želatīnu degradējošo enzīmu aktivitāte, p53 līmenis un kardiomiocītu bojāeja. Vienlaikus bojātās zonas perifērijā palielinājās sīko asinsvadu skaits, kas liecināja par angioģenēzes pastiprināšanos.

Piektajā nedēļā novēroja mazāku intersticiālā kolagēna saturu, labāk saglabātu sirds struktūru, zemākus endoplazmatiskā retikula stresa rādītājus, tostarp CHOP, kā arī SERCA2 – kardiocitšu kalcija regulēšanai svarīga olbaltumvielas – līmeņa saglabāšanos. Sirds vispārējā funkcija bija labvēlīgāka. Pētījums liecina par izmaiņām gan agrīnā bojājumā, gan vēlākā kambaru remodelācijā [13].

Castoldi ar līdzstrādniekiem novērtēja Ac-SDKP ietekmi žurku diabētiskās kardiomiopātijas modelī. Divus mēnešus pēc diabētas izraisīšanas tika uzsākta astoņu nedēļu ilga peptīda ievadīšana devā 1 mg/kg diennaktī, izmantojot minipumpas. Žurkām ar cukura diabētu novēroja hiperglikēmiju, pastiprinātu intersticiālo un perivaskulāro fibrozi, kā arī paaugstinātu TGF-β1 un fosforilēto Smad2/3 olbaltumvielu līmeni. Ac-SDKP samazināja abu veidu fibrozi un ierobežoja TGF-β/Smad signālceļu, arī dzīvniekiem, kuri saņēma AKE inhibitoru ramiprilu.

Echokardiogrāfiskā izmeklēšana uzrādīja ar cukura diabētu saistītus sirds sistoliskā un diastoliskā darba traucējumus. Insulīns un ramiprils atjaunoja abas funkcijas, savukārt Ac-SDKP daļēji uzlaboja diastolisko funkciju. Rezultāti liecina par antifibrotisku iedarbību, ko papildināja mēreni funkcionāli uzlabojumi šajā modelī [14].

Šarma (Sharma) un kolēģi pētīja vainagartēriju aizsardzību pret starojuma izraisītiem bojājumiem. Žurku krūškurpes apstarošanas modelī Ac-SDKP tika ievadīts zemādas injekciju veidā 18 nedēļas. Radiācija samazināja miera stāvokļa asins plūsmu caur sirdi, izraisīja endotēlija šūnu bojāeju, pastiprināja vainagartēriju fibrozi un izraisīja traucējumus saspringto savienojumu olbaltumvielās, tostarp klaudīnā-1 un JAM-2.

Ac-SDKP atjaunoja asins plūsmu līdz normālām vērtībām, veicināja endotēlija šūnu saglabāšanos, mazināja fibrozi un uzlaboja ciešo savienojumu organizāciju. Laboratorijas pētījumi parādīja, că peptides iekļūst endotēlija šūnās un pēc apstarošanas ierobežo reaktīvo skābekļa formu veidošanos. Dzīviem dzīvniekiem marķētais peptides dažu stundu laikā uzkrājās endotēlija šūnās. Rezultāti liecina par asinsvadu aizsardzību, mazākiem oksidatīviem bojājumiem un labāku mikrocirkulācijas saglabāšanos šajā modelī [15].

Pētījumos ar cilvēka sirds fibroblastiem šūnas tika iepriekš pakļautas Ac-SDKP iedarbībai 10 nM koncentrācijā un pēc tam tunikamicīna (0,25 µg/ml) iedarbībai, kas izraisa endoplazmatiskā retikula stresu. Peptīds ierobežoja pārmērīgu kolagēna veidošanos stresam pakļautajās šūnās. Šis efekts bija saistīts ar stresa atbildes reakcijas pavājināšanos, CHOP un NF-κB aktivitātes samazināšanos, kā arī IL-6 līmeņa pazemināšanos.

Pēc ģenētiskas CHOP ekspresijas samazināšanas Ac-SDKP joprojām ierobežoja NF-κB aktivāciju un I tipa kolagēna ekspresiju gan olbaltumvielu, gan mRNA līmenī. Rezultāti apstiprina hipotēzi, ka peptīds var ierobežot šķiedraino audu komponentu pārmērīgu veidošanos šūnu stresa apstākļos [16].

Cilvēka vainagartēriju endotēlija šūnās TNF-α stimulācija izraisīja strauju ICAM-1 – adhēzijas molekulas, kas piedalās leikocītu piesaistīšanā asinsvadu virsmai, – ekspresijas palielināšanos. Sākotnēja ekspozīcija Ac-SDKP samazināja ICAM-1 līmeni no devas atkarīgā veidā. Mehānistiskā analīze norādīja uz IKK → IκB → NF-κB kaskādes inhibīciju, kurai ir izšķiroša nozīme iekaisuma gēnu aktivācijā. Divi citi ceļi – p38 MAPK un ERK – palika nemainīgi. Tas liecina par Ac-SDKP selektīvu ietekmi uz NF-κB signālceļu endotēlija šūnās. Tomēr tie ir šūnu līmeņa rezultāti, nevis klīniskas asinsvadu aizsardzības apstiprinājums [17].

Žurku angiotensīna II izraisīta hipertensijas modelī Ac-SDKP ierobežoja kolagēna uzkrāšanos aortā un samazināja I un III tipa kolagēna mRNS ekspresiju. Tika novērota arī zemāka proteīnkināzes C aktivitāte, mazāks oksidatīvais stress, ICAM-1 ekspresijas ierobežošana un mazāka makrofāgu ieplūšana asinsvada sieniņā. Samazinājās TGF-β1 un Smad2 aktivitāte, savukārt šī ceļa dabiskā inhibitora Smad7 līmenis paaugstinājās. Arteriālais spiediens un aortas biezums saglabājās paaugstināts, kas norāda, ka novērotās izmaiņas asinsvada sieniņā nebija saistītas ar spiediena pazemināšanos [18].

Citā žurku krūškurvja apstarošanas modelī 18 nedēļu ilga Ac-SDKP lietošana veicināja sirds funkcijas saglabāšanu, ierobežoja ārpusšūnu matrikas uzkrāšanos un fibrozi, samazināja makrofāgu ieplūšanu un sirds šūnu bojātuveju. Samazinājās arī ar fibrozi saistītā makrofāgu olbaltumvielas Mac-2 (galektīna-3) līmenis un izdalīšanās. Ac-SDKP novēroja makrofāgos šūnas kodola tuvumā, un tā klātbūtne ierobežoja starojuma izraisīto Mac-2 izdalīšanos. Ja fibroblastos nebija Mac-2, starojums izraisīja daudz vājākus fibrogēnos signālus. Šie pētījumi sniedz preklīniskus pierādījumus par iekaisuma un fibrotiskās audu remodelācijas ierobežošanu pēc apstarošanas [19].

Elpošanas sistēmas izmeklējumi: plaušu fibroze un iekaisīgi bojājumi

Salīdzinošie plaušu pētījumi analizēja atšķirības starp Ac-SDKP un tā prekursoru timozīnu β4. Laboratoriskajos eksperimentos ar cilvēka plaušu šūnām, kas iegūtas no personām ar idiopātisku plaušu fibrozi (IPF), Ac-SDKP ierobežoja pārmērīgu šūnu proliferāciju un samazināja divu ar TGF-β stimulatīvo fibrozes marķieru – α-SMA un kolagēna – ekspresiju.

Peles plaušu bojājuma modelī, ko izraisīja bleomicīns, timozīns β4 samazināja iekaisumu un agrīnu fibrozi septītajā dienā, bet nenovērsa fibrozi vēlākos posmos, laikā no 14. līdz 21. dienai. Rezultāti liecina, ka Ac-SDKP var inhibēt šķiedraino audu veidošanās pamatelementus šūnās un potenciāli uzrādīt ilgstošāku pretfibrotisku iedarbību nekā tā prekriptors. Tomēr šī hipotēze prasa turpmāku apstiprinājumu [20].

Silikozes pētījumos tika analizēta KIF3A un β-katenīna signālceļa loma. KIF3A līmenis bija pazemināts gan pacientu paraugos, gan žurku plaušās. KIF3A aktivitātes atjaunošana samazināja β-katenīna un tā pakārtoto mediatoru MRTF-A un SRF signālu pārnesi, ierobežojot epitēlija šūnu pāreju miofibroblastos (EMyT) — procesu, kas saistīts ar fibrozi.

Ac-SDKP palielināja KIF3A aktivitāti un samazināja β-katenīna/MRTF-A/SRF signālceļu aktivitāti. Kad KIF3A ekspresija tika mākslīgi ierobežota, Ac-SDKP labvēlīgā ietekme izuda. Tas norāda, ka KIF3A ir pētītā antifibrotiskā mehānisma neatņemama sastāvdaļa [21].

Savukārt citā pētījumā Ac-SDKP un vazoaktīvā zarnu peptīda (VIP) kombinācija mazināja cigarešu dūmu izraisītas hroniskai obstruktīvai plaušu slimībai (HOPS) līdzīgas izmaiņas pelēm. Samazinājās oksidatīvo bojājumu marķieri, tostarp MDA, ar kolagēnu saistītais hidroksiprolīna daudzums un TGF-β līmenis. Vienlaikus kritās iekaisuma citokīnu TNF-α, IL-1β un IL-6 koncentrācija, bet superoksīddismutāzes (SOD) aktivitāte palielinājās. Histoloģiskā izmeklēšanā tika novērots mazāks iekaisums un vājāka plaušu strukturālā pārstrukturēšanās. Līdz ar to kombinācijai bija antioksidatīva, pretiekaisuma un antifibrotiska iedarbība dūmu izraisīta bojājuma modelī [22, 23].

Ac-SDKP uzrādīja aktivitāti gan bleomicīna izraisītās plaušu fibrozes agrīnajā, gan vēlīnajā stadijā. CD-1 pelēm ievadīšana 0,6 mg/kg intraperitoneāli, uzsākot 0. vai 7. dienā, uzlaboja izdzīvotību un mazināja ar bleomicīnu saistīto svara zudumu. Plaušās tika novērots mazāks tūskas apjoms, mazāk infiltrējošu imūnšūnu, labāk saglabāta audu struktūra un vājāka fibroze. Samazinājās kolagēna krāsošanās un šķīstošā kolagēna daudzums. Tāpat saruka IL-17, TGF-β un α-SMA līmenis, kas norādīja uz mazāku miofibroblastu skaitu. Šie efekti izpaudaies gan agrīnas, gan aizkavētas ievadīšanas gadījumā [24].

Žurku silikozes modelī Ac-SDKP ierobežoja fibrozi, ietekmējot P-HSP27/SNAI1 ceļu. Silīcija dioksīds palielināja P-HSP27, SNAI1, α-SMA, kā arī I un III tipa kolagēna līmeni plaušu audos. Ac-SDKP ievadīšana pirms pakļaušanas iedarbībai vai pēc slimības sākuma samazināja visus šos marķierus un vienlaikus P-HSP27 un α-SMA pozitīvo šūnu skaitu. Veseliem kontroles dzīvniekiem peptīds nemainīja šo olbaltumvielu ekspresiju, kas liecina par novēroto efektu atkarību no audu slimības stāvokļa [25].

Metaanalīze, kas ietvēra 18 randomizētus pētījumus ar dzīvniekiem, kas veikti no 2008. līdz 2021. gadam, kopumā aptvēra 428 dzīvniekus. Salīdzinājumā ar neārstētiem modeļiem Ac-SDKP samazināja vairākus fibrozes rādītājus: α-SMA (standartizētā vidējā starpība [SVS] −2,44), I tipa kolagēnu (SVS −5,36), III tipa kolagēnu (SVS −3,07), TGF-β (SVS −2,88), kā arī plaušu mezgliņu laukumu (SVS −1,80). Visiem šiem parametriem p < 0,001.

Nozīmīga bija arī hidroksiprolīna, kolagēna satura marķiera, izmaiņa (SMD 7,62; 95% TI 4,90–10,33; p < 0,001), kas norādīja uz ietekmi uz kolagēna metabolismu. Apvienotie dzīvnieku pētījumu rezultāti apstiprina pretfibrotiska signāla klātbūtni analizētajos modeļos, taču uz tiem attiecas preklīnisko metaanalīžu metodiskie ierobežojumi [26].

Citā pētījumā žurkām tika veikta silīcija dioksīda iedarbība, lai izraisītu fibrozi, un pēc tam tika lietots Ac-SDKP profilaktiskā shēmā vai pēc izmaiņu attīstības devā 800 µg/kg dienā. Salīdzinājumā ar silikozes kontroles grupām TGF-β1 un CTGF olbaltumvielu līmenis plaušās bija ievērojami zemāks, attiecīgi aptuveni 0,244 ± 0,016 un 0,241 ± 0,017. Samazinājās arī mRNA līmenis, īpaši CTGF (p < 0,05). Profilaktiskajā grupā gan TGF-β1 olbaltumviela, gan mRNA bija būtiski zemāki nekā astoņu nedēļu silikozes modelī. Histoloģiskie pētījumi apstiprināja mazāku fibrozi [27].

Nākamajā silikozes modelī Ac-SDKP samazināja kolagēna uzkrāšanos un uzlaboja plaušu struktūru. Žurkām peptīdu ievadīja pēc bojājuma vai 48 stundas pirms pakļaušanas silīcija dioksīda iedarbībai. Terapeitiskajās grupās, salīdzinot ar silikozes modeļiem, mezgliņu laukums samazinājās līdz 84,28% un 67,93%, hidroksiprolīna līmenis līdz 70,89% un 58,18%, I tipa kolagēna līmenis līdz 71,08% un 58,13%, bet III tipa kolagēna līmenis līdz 80,13% un 70,70% no attiecīgajām kontroles vērtībām dažādos laika posmos.

Profilakses grupās, salīdzinot ar astoņu nedēļu silikozes modeli, mezgliņu laukums samazinājās līdz 61,13%, hidroksiprolīns līdz 60,27%, bet I un III tipa kolagēns attiecīgi līdz 40,13% un 65,77%. H&E un VG histoloģiskā krāsošana uzrādīja vieglāku fibrozi. Rezultāti apstiprina gan kolagēna satura, gan redzamo fibrotisko izmaiņu samazināšanos pētītajā modelī [28].

Pētījumi par silīcija dioksīda iedarbību ietvēra arī plaušas un kaulus. Žurku un šūnu modeļos silīcija dioksīds aktivizēja TLR4 un RANKL, pastiprinot plaušu iekaisumu un kaulu rezorbcijai atbildīgo osteoklastu veidošanos. Ac-SDKP inhibēja TLR4 un RANKL signālu pārnesi, veicināja plaušu elastīna saglabāšanos, ierobežoja iekaisumu un makrofāgu aktivāciju. Kaulu audos tas inhibēja osteoklastu diferencēšanos un palīdzēja uzturēt kaulu blīvumu un mikroarhitektūru. Rezultāti liecina par vienlaicīgām aizsargizmaiņām plaušās un kaulu audos eksperimentālos modeļos, kas saistīti ar silīcija dioksīda izraisītiem bojājumiem [29].

Ac-SDKP pētīja arī attiecībā uz tā ietekmi uz fibroblastu diferenciāciju miofibroblastos. TGF-β1 stimulē plaušu fibroblastus šādai transformācijai un palielina kolagēna ražošanu. Kad Ac-SDKP tika lietots pirms iedarbības uz TGF-β1, α-SMA un kolagēna līmenis samazinājās, līdzīgi kā TGF-β1 un tā receptora līmenis.

Žurkām ar silikozes izraisītu plaušu bojājumu peptīda ievadīšana pirms vai pēc ekspozīcijas samazināja TGF-$\beta$1 līmeni, RAS signālu pārnesi un SRF aktivitāti, kā arī samazināja $\alpha$-SMA pozitīvo miofibroblastu skaitu plaušu mezgliņos. To pavadīja mazāka kolagēna uzkrāšanās [30, 31].

Plaušu alveolu epitēlija šūnu pētījumos tika analizēta epitēlija-mezenhimālā pāreja. Silīcija dioksīda un TGF-β1 ietekmē epitēlija marķieru, piemēram, E-kadherīna un SP-A, līmenis samazinājās, savukārt mezenhimālie un fibrozes marķieri, tostarp vimentīns, α-SMA un I un III tipa kolagēns, palielinājās.

Ac-SDKP ierobežoja šīs izmaiņas. Šūnas lielākā mērā saglabāja epitēlija pazīmes, fibrozes marķieru līmenis pazeminājās un TGF-β1/ROCK1 ceļa aktivitāte vājinājās. Tas liecina par labāku plaušu alveolu epitēlija struktūras saglabāšanos eksperimentāla bojājuma apstākļos [32].

Ac-SDKP ietekmēja arī endoplazmatiskā tīkla stresu un plaušu alveolu epitēlija šūnu bojāeju. Silīcija dioksīda iedarbība palielināja GRP78, fosforilētu PERK un eIF2α, CHOP un kaspāzes-12 līmeni, kam sekoja pastiprināta šūnu bojāeja. Ac-SDKP klātbūtnē, līdzīgi kā, izmantojot endoplazmatiskā stresa inhibitoru 4-PBA, šie marķieri samazinājās. Laboratorijas eksperimentos un žurkām tika ierobežota arī šūnu bojāeja un kolagēna saturs plaušās. Rezultāti liecina, ka PERK/eIF2α/CHOP ceļa un kaspāzes-12 aktivitātes vājināšanās var piedalīties epitēlija aizsardzībā un fibrozes ierobežošanā [33].

Nieru izmeklējumi: fibroze un filtrācijas funkcija

Nakagavas un līdzstrādnieki (2017) vilku predisponētā NZBWF1 peļu modelī pierādīja, ka Ac-SDKP ierobežoja nieru bojājumus un glomerulosklerozi, nesamazinot sistolisko asinsspiedienu. Smaga hipertensija, albuminūrija un priekšlaicīga nāve ārstētajiem dzīvniekiem parādījās vēlāk, taču šīs atšķirības nesasniedza statistisko nozīmīgumu [34].

Voru un līdzstrādnieki (2015) pētīja pret sāli jutīgas Dāla žurkas, kuras saņēma Ac-SDKP sešas nedēļas devās 800 vai 1600 µg/kg/dienā. Ar sāli bagāta diēta joprojām paaugstināja asinsspiedienu, bet nierēs novēroja mazāku iekaisumu, mazāku fibrozi un labāk saglabājušos kamoliņus. Tikai lielākā deva samazināja albuminūriju pret sāli jutīgajām žurkām. Izturīgākajā SS13BN līnijā abas devas novērsa albumīna zudumu un strukturālos bojājumus. Rezultāti liecina, ka vismaz daļa no nieru efektiem bija neatkarīga no asinsspiediena pazemināšanas [35].

Liao un līdzstrādnieki (2015) 20 nedēļas pētīja Ac-SDKP pelēm ar noslieci uz vilkēdi. Dzīvniekiem, kuri saņēma peptīdu, novēroja labāku nieru darbību, lai gan ar vilkēdi saistīto autoantivielu līmenis nemainījās. Nierēs bija mazāk infiltrējošu makrofāgu un T limfocītu. Samazinājās citokīnu un chemokīnu līmenis, un tika ierobežota komplementa komponentu C5–9 un mediatoru RANTES, MCP-5 un ICAM-1 aktivācija. To pavadīja filtrācijas funkcijas saglabāšanās un mazāki mikroskopiskie bojājumi [36].

DOCA un sāls izraisīta hipertensīvā modelī Rālebs (Rhaleb) un līdzstrādnieki (2011) ievadīja pelēm Ac-SDKP devā 800 µg/kg dienā 12 nedēļas. Neraugoties uz saglabāto hipertensiju, samazinājās nieru fibroze, matriksa nogulsnēšanās kamoliņos un monocītu un makrofāgu pieplūde. Albuminūrija samazinājās no 41 ± 5 µg līdz 13 ± 3 µg uz 10 g ķermeņa masas dienā, sasniedzot vērtības, kas bija tuvas kontroles grupai. Daļēji tika atjaunots arī nefrīna – svarīga filtrācijas spraugas olbaltumvāruma – līmenis. Rezultāti liecina par filtrācijas barjeras aizsardzību un fibrozes ierobežošanu neatkarīgi no arteriālā spiediena [37].

Shibuya un līdzstrādnieki (2005) analizēja Ac-SDKP db/db pelēm ar 2. tipa cukura diabētu. Astoņu nedēļu ilga ievadīšana, izmantojot minipumpas, palielināja peptīda koncentrāciju plazmā apmēram trīs reizes, nemainot glikēmiju. Tika ierobežota kamoliņu palielināšanās, pārmērīga mezangiālās matriksa un ārpusšūnu matriksa komponentu uzkrāšanās. Kreatinīna koncentrācija plazmā tuvojās normālām vērtībām. Arī albuminūrija samazinājās, taču atšķirība nebija statistiski nozīmīga. Mehāniski Ac-SDKP inhibēja Smad3 translokāciju šūnas kodolā, ierobežojot ar fibrozi saistīto TGF-β/Smad signālu ceļu [38].

Kastoldi un līdzstrādnieki (2013) pētīja žurkas ar cukura diabētu, kurām ievadīja Ac-SDKP devā 1 mg/kg diennaktī, ramiprilu devā 3 mg/kg diennaktī, abus savienojumus kopā vai piemēroja kontroles ārstēšanu. Neārstētiem dzīvniekiem novēroja hiperglikemiju, palielinātu albuminūriju, nieru fibrozi un samazinātu nefrīna daudzumu kamoliņos. Pats Ac-SDKP ierobežoja fibrozi, bet neuzlaboja albuminūriju. Ramiprils samazināja gan albuminūriju, gan fibrozi, kā arī atjaunoja nefrīna līmeni. Ac-SDKP un ramiprila kombinācija ierobežoja fibrozi spēcīgāk nekā pats ramiprils, taču neradīja papildu albuminūrijas uzlabojumu. Rezultāti norāda uz papildu pretfibrotisku efektu pētītajā modelī bez papildu albumīna izdales uzlabojuma [39].

Džans un līdzstrādnieki (2022) izstrādāja bioloģiski iedvesmotu divtīklu hidrogēlu, kas sastāv no želatīna un kurkumīna-cinka kompleksa, pārklāts ar DOPA un funkcionalizēts ar imobilizētu Ac-SDKP. Sistēma tika izstrādāta, lai mazinātu problēmas, kas saistītas ar brīvo vielu šķīdību, uzsūkšanos un stabilitāti. Pēc lietošanas in vivo žurku nierēs pēc daļējas nefrektomijas hidrogēls samazināja lokālo fibrozi, veicināja angioģenēzi un stimulēja jaunu nieru kanāliņu veidošanos. Materiālu pētījumi apstiprināja atbilstošu porainību, mehānisko izturību un biokompatibilitāti, kas pamato turpmākus pētījumus par šo risinājumu [40].

Zuo un līdzstrādnieki (2013) salīdzināja Ac-SDKP, timozīnu β4 un timozīnu β4 kombinācijā ar proline oligopeptidāzes (POP) inhibitoru vienpusējas urīnvada nosprostošanās modeļiem savvaļas tipa un PAI-1 deficīta pelēm. Ac-SDKP konsekventi samazināja fibrozi abos genotipos. Tika novērots mazāks kolagēna un fibronektīna daudzums, mazāk aktivizētu miofibroblastu un makrofāgu, kā arī vājāka fibrozi veicinoša signālu pārnese. Salīdzinošie pētījumi norāda arī uz timozīna β4 atšķirīgu un no slimības stadijas atkarīgu iedarbību [41].

Vangs un līdzstrādnieki (2010) pierādīja, ka Ac-SDKP ierobežoja obstrukcijas izraisītu nieru iekaisumu un fibrozi. Žurkām ar vienpusēju urīnvada obstrukciju 14 dienas ilga peptīda ievadīšana samazināja histoloģiskajā izmeklējumā redzamo kanāliņu un intersticiālo fibrozi un iekaisuma izmaiņas. Tika novērots mazāks ED-1 makrofāgu pieplūdums, kā arī zemāks MCP-1, NF-κB, α-SMA un TGF-β1 līmenis kanāliņu un interstīcija šūnās. Samazinājās arī MCP-1 un TGF-β1 gēnu ekspresija, kas liecināja par iekaisuma šūnu recrutēšanas un ārpusšūnu matriksa aktivācijas ierobežošanu [42].

Liao un līdzstrādnieki (2010) ievadīja Ac-SDKP devā 800 µg/kg dienā žurkām pēc 5/6 nieru masas izņemšanas, uzsākot ievadīšanu pirms bojājuma vai pēc tā rašanās. Neskatoties uz pastāvošo hipertensiju un kreisā kambara hipertrofiju, peptīds samazināja albuminūriju, ierobežoja makrofāgu pieplūdi un samazināja kolagēna saturu nierēs abās grupās. Nefrīna zudums kamoliņos tika arī daļēji ierobežots vai novērsts. Rezultāti liecina par filtrācijas barjeras integritātes uzlabošanos gan agrīnā, gan progresējošākā bojājuma fāzē, galvenokārt pateicoties pretiekaisuma un pretfibrotiskai iedarbībai, nevis asinsspiediena kontrolei [43].

Peng un līdzstrādnieki (2001) pētīja žurkas pēc vienas nieres izņemšanas, kurām sešas nedēļas tika ievadīts aldosterons un sāls. Šī intervence paaugstināja arteriālo asinsspiedienu, izraisīja sirds un nieres palielināšanos, kā arī palielināja kolagēna un šūnu proliferācijas marķiera PCNA saturu. Ac-SDKP, īpaši lielākajā devā 800 µg/kg dienā,, ievērojami samazināja kolagēna un PCNA saturu no devas atkarīgā veidā. Tomēr arteriālais asinsspiediens un orgānu palielināšanās palika nemainīgi, un mazākā deva 400 µg/kg dienā deva daļējus efektus [44].

Omata un līdzstrādnieki (2006) pētīja žurkas ar nefrītu, kas izraisīts ar antivielām pret glomerulāro bazālo membrānu (anti-GBM). Ac-SDKP ievadīšanu devā 1 mg/kg dienā uzsāka 14 dienas pēc slimības sākuma un turpināja četrus nedēļas. Salīdzinot ar neārstētiem dzīvniekiem, novēroja mazāku olbaltumvielu izdalīšanos ar urīnu, zemāku urīnvvielas un kreatinīna koncentrāciju plazmā, kā arī labāku kreatinīna klīrensu. Audu izmeklējumi uzrādīja mazāku glomerulāro sklerozi un intersticiālo fibrozi. Samazinājās fibronektīna, kolagēna un TGF-β1 līmenis, kā arī Smad2 signālu pārvade, savukārt Smad7 palielinājās. Tika ierobežota arī makrofāgu uzkrāšanās nieru audos [45].

Nagai un līdzstrādnieki (2014) cukura diabēta modeļos parādīja, ka Ac-SDKP var ierobežot nieru fibrozi, kavējot endotēlija-mezenhimālo pāreju (EndMT) jeb endotēlija šūnu pārveidošanos šūnās ar fibrogēnām īpašībām. Peptīds atjaunoja dabisko aizsargceļu aktivitāti, tostarp mikroRNA let-7 un FGF receptora signalizāciju, ko bija vājinājis cukura diabēts. Ac-SDKP kombinācija ar AKE inhibitoru nodrošināja labāku nieru aizsardzību nekā AKE inhibīcija viena pati pētītajā modelī [46].

Srivastava un līdzstrādnieki (2020) salīdzināja AKE inhibitorus, angiotensīna II receptoru blokatorus (ARB), Ac-SDKP un to kombinācijas pelēm ar cukura diabētu. Pētnieki arī bloķēja dabisko Ac-SDKP veidošanos, izmantojot prolīna oligopeptidāzes inhibitoru (POPi). Rezultāti liecināja, ka Ac-SDKP piedalās AKE inhibitoru labvēlīgajos efektos, izmainot nieru metabolismu. Tika atjaunots SIRT3 līmenis, uzlabojās mitohondriālā taukskābju oksidēšanās un samazinājās nelietderīga glikozes izmantošana.

Dabiski radītā Ac-SDKP veidošanās bloķēšana pazemināja tā koncentrāciju, paātrināja fibrozi un izjauca vielmaiņas līdzsvaru. AKE inhibitori, atšķirībā no ARB, daļēji atjaunoja peptīda līmeni un samazināja fibrozi. Gan AKE inhibitori, gan Ac-SDKP ierobežoja mezenhimālo pāreju un samazināja I tipa kolagēna un fibronektīna daudzumu nierēs ar cukura diabētu [47].

Klīniskajos pētījumos tika analizēts arī Ac-SDKP analogs kā potenciāls līdzeklis asins šūnu aizsardzībai ķīmijterapijas laikā. Kards (Carde) un līdzautori (1992) novērtēja seraspenīdu I–II fāzes dubultmaskētā un krusteniskā pētījumā, kurā piedalījās 53 pacienti, kuri saņēma citarabīnu vai ifosfamīdu. Salīdzinājumā ar kontroles periodiem personām, kuras saņēma seraspenīdu, novēroja labāku perifēro asins šūnu skaita saglabāšanos ķīmijterapijas toksiskās iedarbības apstākļos. Preparāts tika labi panākts, un blakusparādības netika ziņotas. Rezultāti mudināja veikt turpmākus pētījumus par asinsrades sistēmas aizsardzību, taču tie neapstiprināja rutīnas klīnisko efektivitāti [48].

Atsevišķā pētījumā netika pierādīta aizsardzība pret ķīmijterapijas hematoloģisko toksicitāti. Kapelērs (Cappelaere) ar līdzstrādniekiem (1995) pētīja 84 pacientus ar progresējošiem plakanšūnu audzējiem, kuri saņēma karboplatīnu un nepārtrauktu 5-fluorouracila infūziju, kā arī placebo vai Goralatīdu (Ac-SDKP) devās 12,5 vai 62,5 µg/kg dienā. 221 ķīmijterapijas ciklā netika konstatētas atšķirības starp grupām leikocītu, granulocītu, trombocītu vai hemoglobīna zemākajās vērtībās. Toksicitātes ilgums arī nemainījās. Tomēr anēmija un limfopēnija biežāk novērota Goralatīda grupās. Lai gan preparāts kopumā tika raksturots kā panesams, tas nenovērsa ar ķīmijterapiju saistītās citopēnijas un bija saistīts ar biežāku anēmiju un limfopēniju [49].

Nitta un līdzstrādnieki (2016) pētīja Ac-SDKP 1. un 2. tipa cukura diabēta modeļos. CD-1 pelēm ar streptozotocīnas izraisītu diabētu un db/db pelēm iekšķīgi tika ievadīts Ac-SDKP, AKE inhibitors imidaprils vai abi savienojumi. Tikai Ac-SDKP un kombinētā terapija samazināja glomerulosklerozi un stobriņu-intersticiālo fibrozi. Cistatīna C koncentrācija plazmā, kas bija paaugstināta nieru bojājuma gadījumā, tuvojās normālām vērtībām.

Visas intervencijas atjaunoja antifibrotisko mikroRNS miR-29 un let-7 līmeni, bet vislielākais uzlabojums tika novērots kombinētās terapijas grupā. Peptīda koncentrācija urīnā bija visaugstākā tajā pašā grupā, kas norādīja uz lielāku sistēmisko ekspozīciju [50].

Tans un līdzstrādnieki (2012) ievadīja Ac-SDKP MRL/lpr pelēm ar vilkēdi devā 1,0 mg/kg dienā astoņas nedēļas. Salīdzinājumā ar neārstētiem dzīvniekiem pelēm, kuras saņēma peptīdu, bija mazāka proteinūrija un labāka nieru funkcija. Nieru audos bija mazāk infiltrējošu T limfocītu un makrofāgu. Samazinājās NF-κB aktivācija un TNF-α produkcija, kā arī fibrozes marķieru TGF-β1, α-SMA un fibronektīna līmenis. Tika inhibēta Smad2/3 fosforilācija, un Smad7 līmenis paaugstinājās.

Savukārt imūnkompleksu nogulsnīšanās un anti-dsDNA antivielu līmenis nemainījās. Tas liecina, ka efekti izrietēja no iekaisuma un fibrozes turpmāko posmu ierobežošanas, nevis no antivielu veidošanās izmaiņām [51].

Maheshwari un līdzstrādnieki (2018) pētīja normāla svara (ZL) un aptaukojušos (ZO) Cukera žurkas, kuras astoņas nedēļas tika barotas ar normālu sāls diētu (0,4%) vai augsta sāls diētu (4%). Viena no ZO žurku apakšgrupām saņēma Ac-SDKP devā 1,6 mg/kg dienā.

Ar sāli bagāts uzturs pastiprināja nieru iekaisumu un fibrozi abās grupās, turklāt žurkām ar aptaukošanos makrofāgu pieplūdums bija vislielākais: 87,8 ± 10,8 pret 19,14 ± 1,5 šūnām/mm² slaidajām žurkām. Ac-SDKP lietošana samazināja makrofāgu pieplūdumu žurkām ar aptaukošanos līdz 32,18 ± 2,4 šūnām/mm² (p < 0,05), kā arī ierobežoja glomerulāro sklerozi un intersticiālo fibrozi nieru garozā un seragrauzdā (p < 0,05).

Sistoliskais arteriālais asinsspiediens žurkām ar aptaukošanos, kuras saņēma ar sāli bagātinātu diētu, samazinājās no 164 ± 6,9 līdz 144,05 ± 14,1 mmHg (p = 0,004). Albūminūrija bija augstāka dzīvniekiem ar aptaukošanos nekā slaidajiem, bet diētas vai Ac-SDKP ietekmē būtiski nemainījās [52].

Neiroloģiskie pētījumi: smadzeņu un muguras smadzeņu bojājumu modeļi

Parkinsona slimības šūnu un žurku modeļi

Kamarehei un Zahednasab (2025) pētīja Ac-SDKP Parkinsona slimības modeļos. Šūnu eksperimentos neironu SH-SY5Y šūnu iepriekšēja ekspozīcija 20 nM peptīdam samazināja bojājumus, ko izraisīja 6-OHDA — toksīns, ko bieži izmanto parkinsonisma izmaiņu modelēšanai.

Pētījumos ar žurkām ikdienas 800 µg/kg deva pēc smadzeņu bojājumu izraisīšanas ar 6-OHDA veicināja lielāka dopamīnerģisko neironu skaita saglabāšanos un samazināja šūnu bojāeju, ierobežojot kaspāzes-3 un kaspāzes-12 aktivitāti.

Dzīvnieki, kuri saņēma peptīdu, uzrādīja arī labāku motorisko koordināciju, uzlabotu telpisko atmiņu un mazāk trauksmei un depresijai līdzīgu uzvedību.

Mehāniski izmaiņas tika saistītas ar oksidatīvā stresa, endoplazmatiskā tīkla stresa un iekaisuma signāluceļu samazināšanos smadzenēs. Tomēr rezultāti attiecas uz preklīniskiem modeļiem un neapstiprina Ac-SDKP efektivitāti Parkinsona slimības pacientiem [53].

Reģenerācija pēc muguras smadzeņu traumas

Hašemizade (Hashemizadeh) un līdzstrādnieki (2022) ievadīja Vistar žurkām Ac-SDKP subkutāni devā 0,8 mg/kg reizi dienā septiņas dienas, sākot divas vai sešas stundas pēc muguras smadzeņu traumas, ko izraisīja smaguma krišana.

Salīdzinājumā ar neārstētiem dzīvniekiem žurkām, kuras saņēma peptīdu, atjaunojās labākas iešanas spējas, tās zaudēja mazāk motoneironu un uzrādīja zemāku TNF-α un kaspāzes-3 līmeni.

Vienlaikus palielinājās CD206 mRNA ekspresija – marķiera, kas saistīts ar M2 makrofāgiem, kuri piedalās atjaunošanās procesos. Audu izpēte uzrādīja mazākus bojājuma laukumus.

Kopumā tika novērota imūnās atbildes pāreja no M1 makrofāgiem raksturīgās aktivitātes uz M2 tipa atbildes reakciju, ko pavadīja labvēlīgāki funkcionālie un strukturālie rezultāti [54].

Aizsardzība pēc smadzeņu traumas (TBI)

Džangs un līdzstrādnieki (2017) izraisīja žurkām kontrolētu smadzeņu garozas bojājumu un pēc tam ievadīja Ac-SDKP devā 0,8 mg/kg dienā, izmantojot minipumpu trīs dienas, sākot stundu pēc traumas.

No 7. līdz 35. dienai sensomotoro testu rezultāti bija labāki, un laikā no 33. līdz 35. dienai tika novērota arī telpiskās mācīšanās uzlabošanās salīdzinarumā ar kontroles grupu (p < 0,05).

Pētījuma beigās garozas bojājuma laukums un neironu zudums hipokampā bija mazāks. Tajā pašā laikā palielinājās angioģenēze, jaunu neironu veidošanās un dendrītisko spinālu blīvums.

Agrīna ievadīšana ierobežoja arī fibrīna uzkrāšanos un imūnšūnu aktivāciju. Mehāniskie pētījumi parādīja, ka lielu daļu pretiekaisuma efekta var izskaidrot ar TGF-β1/NF-κB signālu ceļa inhibīciju [55].

Eksperimentāls autoimūns encefalomielīts (multiplajai sklerozei līdzīgs modelis)

Pejman un līdzstrādnieki (2020) pētīja C57BL/6 peles ar eksperimentālu autoimūnu encefalomielītu (EAE), ko izmanto kā izkliedētās sklerozes procesiem līdzīgu modeli.

EAE gadījumā tika novērots paaugstināts endoplazmatiskā tīkla stresa marķieru, tostarp kaspāzes-12, CHOP un PDI, līmenis, kā arī pastiprināts oksidatīvais stress un imūnšūnu ieplūde hipokampā.

Pēc Ac-SDKP ievadīšanas samazinājās kaspāzes-12 un CHOP līmenis oligodendrocītos, kā arī kaspāzes-3 aktivācija. Samazinājās arī reaktīvo skābekļa formu līmenis un lipīdu peroksidācija, uzlabojās antioksidatīvā kapacitāte un IL-6 un IL-1β koncentrācija bija zemāka.

Smadzeņu audu analīze uzrādīja mazākus hipokampa bojājumus un mazāk infiltrējošu imūnšūnu, kas atbilda lēnākai slimības progresēšanai šajā modelī [56].

Papildu neiroloģiskie izmeklējumi, kas minēti avota materiālā

Avotu literatūras sarakstā tika iekļauts arī pētījums par žurku smadzeņu insultu, kurā tika analizēts Ac-SDKP kombinācijā ar audu plazminogēna aktivatoru [57], un timozīna β4 fragmenta pētījums par hipokampa neirooģenēzi un telpisko atmiņu [58].

Piegādātajā rakstā nav norādītas šo divu pētījumu metodes vai rezultāti, tāpēc uz tā pamata nav iespējams izdarīt papildu secinājumus par to rezultātiem.

Aknu izmeklējumi: eksperimentālā fibroze

Ķīmisko vielu izraisītas aknu fibrozes ierobežošana

Wei un līdzstrādnieki (2022) pētīja žurkas ar oglekļa tetrahlorīda (CCl₄) izraisītu aknu bojājumu. Pēc Ac-SDKP lietošanas tika novērots mazāk stellāto šūnu, kas ir galvenās šūnas, kuras piedalās aknu šķiedraino audu veidošanā, bojāeju, kā arī mazāka fibroze.

Mehānistiskie pētījumi parādīja, ka peptīds samazināja WTAP – proteīna, kas piedalās m⁶A modifikāciju pievienošanā RNS – līmeni. Šīs izmaiņas stabilizēja Ptch1 RNS un ietekmēja Hedgehog signālceļa aktivitāti, kas ir svarīgs ar fibrozi saistīto procesu regulators.

Rezultāti norāda uz antifibrotisku mehānismu, kas saistīts ar WTAP/m⁶A/Ptch1 ceļu un Hedgehog signālu ceļa regulāciju [59].

Aizsardzība žults ceļu nosprostojuma izraisītas fibrozes modelī

Džans un līdzstrādnieki (2012) izmantoja žurku žultsvada nosiešanas (BDL) modeli, kam divas nedēļas sekoja Ac-SDKP ievadīšana.

Salīdzinot ar neārstētiem dzīvniekiem, novēroja vājāku TGF-β1 signālpārnesi un zemāku aktivēto zvaigžņveida šūnu marķieru, tostarp α-SMA un FSP-1, līmeni.

Samazinājās arī I un III tipa kolagēna saistīto gēnu ekspresija, kā arī matriksa pārveidē iesaistīto enzīmu, piemēram, MMP-2, TIMP-1 un TIMP-2, ekspresija.

Asins rādītāji, kas saistīti ar aknu darbību, uzlabojās: ALT, AST, bilirubīns un protrombīna laiks tuvojās normālām vērtībām. Histoloģiskie izmeklējumi uzrādīja mazāk mastocītu, mazāku kolagēna uzkrāšanos, kā arī vājāku fibrozi un iekaisumu [60].

Dabisko aizsardzības un atjaunošanas mehānismu saglabāšana

Čens un līdzautori (2010) pierādīja, ka ilgstošas ​​ekspozīcijas laikā pret CCl₄ dabiskās Ac-SDKP koncentrācijas pakāpeniski samazinājās.

Peptīda ievadīšana infūzijas veidā devā 800 µg/kg/dienā astoņu nedēļu laikā palīdzēja uzturēt tā bāzes līmeni un ierobežoja aknu bojājumus, iekaisumu un fibrozi.

Aknu enzīmu aktivitāte asinīs, CD45⁺ iekaisuma šūnu skaits, kā arī kolagēna un α-SMA nogulsnējumu daudzums samazinājās. Tāpat samazinājās TGF-β1 un fosforilēto Smad2/3 līmenis, savukārt palielinājās ar audu atjaunošanu saistīto signālu, piemēram, BMP-7 un fosforilēto Smad1/5/8, aktivitāte.

Šūnu eksperimentos Ac-SDKP tieši kavēja stellāro šūnu aktivāciju, kas apstiprināja antifibrotisko iedarbību šūnu līmenī [61].

Ādas reģenerācija, brūču dzīšanas modeļi un citi eksperimentālie rezultāti

Hidrogēls, kas satur Ac-SDKP, un rētu pārveidošanās

Ir izstrādāta īpaša uz celulozes bāzes veidota audu līme Dopa-OCMC-PAA, salīdzinot ar OCMC-PAA, kas paredzēta Ac-SDKP pārnešanai un atbrīvošanai.

Abas versijas uzrādīja atbilstošas uzbriešanas un noārdīšanās īpašības, labu mehānisko izturību un saderību ar šūnām, bet Dopa-OCMC-PAA sasniedza labvēlīgākus rezultātus.

Pelēm ar aknu asiņošanu šī līme straujāk apturēja asiņošanu. Fibroblastu testos tā palielināja audu remodelācijā iesaistīto enzīmu MMP-1 un MMP-3 līmeni, vienlaikus ierobežojot ar kolagēnu saistīto gēnu aktivitāti.

Trušiem ar hipertrofiskām ausu rētām Dopa-OCMC-PAA kombinācija ar Ac-SDKP samazināja rētošanās smagumu, šūnu skaitu un uzlaboja kolagēna organizāciju. Atkal tika novērots MMP-1 un MMP-3 pieaugums un zemāka kolagēna gēnu aktivitāte. Rezultāti norādīja uz labvēlīgāku brūču dzīšanu un mazāku rētošanos pētītajos modeļos [62].

Lokāla lietošana un ādas dzīvotspēja un atjaunošanās procesi

Žurku ķirurģiskajos ādas, vēdera un muguras lēveru modeļos Ac-SDKP injekcijas devā 5 µg/kg divas reizes dienā trīs dienas palielināja dzīvās ādas laukumu.

Vēdera daivās dzīvo audu īpatsvars palielinājās no 50,9 ± 19,3 % līdz 66,4 ± 7,5 %, bet muguras daivās – no 53,4 ± 4,2 % līdz 74,7 ± 6,6 %.

UVB starojuma bojātā ādas audos peptīda lokāla lietošana uzlaboja šūnu dzīvotspēju. Virspusēja lietošana paātrināja arī jauna epidermas slāņa veidošanos, palielināja keratīna-14 (ādas atjaunošanā iesaistīto šūnu marķiera) un fibronektīna līmeni. Rezultāti liecina par iesaisti angrioģenēzes un audu reģenerācijas procesos eksperimentālos apstākļos [63].

Asinsrades aizsardzība ķīmijterapijas laikā

Pētījumā ar pelēm, kuras saņēma doksorubicīnu – ķīmijterapijas līdzekli, Ac-SDKP ievadīšana devā 2,4 µg diennaktī nepārtraukti vai dalītās devās, uzsākot 48 stundas pirms ārstēšanas, samazināja mirstību un aizsargāja asinsrades cilmes šūnas.

Aizsardzība tika novērota LTRC, CFU-S, HPP-CFC un CFU-GM mērījumos. G-CSF pievienošana vēl vairāk palielināja CFU-GM atjaunošanos.

Administrēšanas uzsākšanas brīdim bija izšķiroša nozīme. Sākšana pirms ķīmijterapijas bija nepieciešama, lai šajā modelī ierobežotu gan īstermiņa kaulu smadzeņu bojājumus, gan ilgtermiņa cilmes šūnu zudumu [64].

Spēcīgāka antifibrotiskā iedarbība modificētiem analogiem un kombinācijām ar AKE inhibitoriem

Eksperimentos ar plaušu fibroblastiem Ac-SDKP forma, kas ir izturīga pret ACE sadalīšanos, spēcīgāk ierobežoja TGF-β/Smad3 signālu ceļu un kolagēna uzkrāšanos nekā dabiskā molekula.

Saīsinātais Ac-DKP fragments uzrādīja tikai vājas iedarbības un ACE to šķēla lēni.

Peptīda savienojums ar AKE inhibitoriem spēcīgāk samazināja hidroksiprolīna – kolagēna satura marķiera – līmeni nekā pats peptīds. Rezultāti norāda uz iespēju veikt turpmākus pētījumus par modificētajiem analoga savienojumiem un to mijiedarbību.

Koncentrāciju diapazonā no 10⁻⁶ līdz 10⁻¹⁷ M gan timozīns β4, gan Ac-SDKP samazināja putūnu proliferāciju, bet visspēcīgākais efekts tika novērots pie 10⁻¹⁴ M. Tie izraisīja arī netipiskas izmaiņas šūnu kodolos, kas saistītas ar šūnas ciklola apstāšanos.

Koncentrācijā 10⁻⁸ M abi peptīdi izraisīja arī tukšo šūnu degranulāciju. Ac-SDKP izrādīja spēcīgāku efektu — apmēram 89% — nekā timozīns β4 — apmēram 57%. Pārējie timozīna β4 fragmenti neuzrādīja aktivitāti, kas liecina, ka šīs reakcijas ir atkarīgas no pētītajiem neskartajiem peptīdiem, nevis no citiem analizētajiem fragmentiem [65, 66].

Eksperimentālas Ac-SDKP devas publicētajos pētījumos – nav ieteikumi cilvēkiem

Šīs vērtības raksturo protokolus, kas izmantoti minētajos dzīvnieku un šūnu eksperimentos. Tās nav noteiktas devas cilvēkiem.

Analizētajos preklīniskajos pētījumos Ac-SDKP bieži tika ievadīts zemādas injekciju veidā, izmantojot minisūkņus, devā aptuveni 0,8 mg/kg dienā, lai novērtētu fibrozi un iekaisumu sirdī, asinsvados un nierēs. Peļu miokarda infarkta modeļos agrīnas audu aizsardzības pētījumos dažkārt tika izmantota deva 1,6 mg/kg dienā.

Smadzeņu un nervu sistēmas pētījumos īsi cikli, kas sākās dažu stundu laikā pēc traumas, parasti ietvēra aptuveni 0,8 mg/kg dienā trīs līdz septiņas dienas. Šūnu pētījumos bieži tika izmantota iepriekšēja ekspozīcija apmēram 10 nM peptīda.

Hronisku aknu bojājumu modeļos pretfibrotiskie protokoli bieži ietvēra aptuveni 0,8 mg/kg dienā. Bleomicīnas izraisītas plaušu fibrozes modelī lietoja 0,6 mg/kg intraperitoneāli, atkārtoti ievadot devas, kas sākta 0. vai 7. dienā.

Ādas un brūču dzīšanas pētījumos lokālie režīmi ietvēra 5 µg/kg uz injekciju divas reizes dienā trīs dienas vai hidrogelus, kas satur peptīdu un izdala to lokāli.

Hematoloģiskajos un kaulu smadzeņu aizsardzības pētījumos tika izmantoti ļoti mazi daudzumi, piemēram, 2,4 µg dienā pelēm pirms ķīmijterapijas, kā arī īsi cikli µg/kg dienā diapazonā agrīnajos klīniskajos pētījumos.

Rezultātu interpretācija un pieejamo pierādījumu ierobežojumi

Lielākā daļa apskatītās literatūras ietver eksperimentus ar šūnām un dzīvnieku modeļiem. Izmaiņas kolagēna uzkrāšanā, iekaisuma mediatoros, audu struktūrā un eksperimentālajos funkcionālajos parametros pašas par sevi nav terapeitiskās iedarbības pierādījums cilvēkiem.

Minētie agrīnie klīniskie pētījumi galvenokārt attiecās uz hematoloģiskajiem parametriem ķīmijterapijas laikā un sniedza neviennozīmīgus rezultātus, tostarp randomizēta pētījuma negatīvus rezultātus [48, 49].

Eksperimentālie ievadīšanas ceļi, vielu daudzums un iedarbības periods ir jāuzskata par pētījumu metodoloģijas elementiem, nevis par ieteikumiem individuālai lietošanai.

Redakciona piezīme: Šim rakstam ir tikai izglītojošs un zinātnisks raksturs. Tas atspoguļo Ac-SDKP pētījumu rezultātus, molekulāros mehānismus un pieejamo pierādījumu ierobežojumus. Tas nav medicīnisks padoms, neiesaka Ac-SDKP lietošanu un nenosaka devu, lietošanas vai ārstēšanas protokolus. Laboratorijas pētījumu un ar dzīvniekiem veiktu eksperimentu rezultāti neapstiprina Ac-SDKP drošumu vai efektivitāti cilvēkiem.

Atsauces

1. Wang, W., Jia, W., & Zhang, C. (2022). Tβ4-POP-Ac-SDKP ass loma orgānu fibrozē. Starptautiskais molekulāro zinātņu žurnāls, 23(21), 13282. https://doi.org/10.3390/ijms232113282
2. Nakagawa, P., Romero, C. A., Jiang, X., D’Ambrosio, M., Bordcoch, G., Peterson, E. L., Harding, P., Yang, X. P., & Carretero, O. A. (2018). Ac-SDKP samazina mirstību un sirds plīsumu pēc akūta miokarda infarkta. PLoS One, 13(1), e0190300. https://doi.org/10.1371/journal.pone.0190300 https://pubmed.ncbi.nlm.nih.gov/29364896/
3. Peng, H., Karetēro, O. A., Brigstoks, D. R., Oja-Tebbe, N. un Ralebs, N. E. (2003). Ac-SDKP novērš sirds fibrozi žurkām ar renovaskulāru hipertensiju. Hipertensija, 42(6), 1164–1170. https://doi.org/10.1161/01.HYP.0000100423.24330.96 https://pubmed.ncbi.nlm.nih.gov/14581293/
4. Yang, F., Yang, X. P., Liu, Y. H., Xu, J., Cingolani, O., Rhaleb, N. E., & Carretero, O. A. (2004). Ac-SDKP novērš iekaisumu un fibrozi žurkām ar sirds mazspēju pēc miokarda infarkta. Hipertensija, 43(2), 229–236. https://doi.org/10.1161/01.HYP.0000107777.91185.89 https://pubmed.ncbi.nlm.nih.gov/14691195/
5. Rasul, S., Karretero, O. A., Pens, H., Kavasins, M. A., Džuo, Dž., Sančess-Mendosa, A., Brigstoks, D. R., & Ralebs, N. E. (2004). Ac-SDKP un angiotensīnu konvertējošā enzīma inhibīcijas antifibrotiskais efekts hipertensijas gadījumā. Journal of Hypertension, 22(3), 593–603. https://doi.org/10.1097/00004872-200403000-00023 https://pubmed.ncbi.nlm.nih.gov/15076166/
6. Rhaleb, N. E., Peng, H., Harding, P., Tayeh, M., LaPointe, M. C., un Carretero, O. A. (2001). N-acetil-seril-aspartil-lizil-prolīna ietekme uz DNS un kolagēna sintēzi žurku sirds fibroblastos. Hipertensija, 37(3), 827–832. https://doi.org/10.1161/01.hyp.37.3.827 https://pubmed.ncbi.nlm.nih.gov/11244003/
7. Liu, Y.-H., D’Ambrosio, M., Liao, T.-D., Peng, H., Rhaleb, N.-E., Sharma, U., André, S., Gabius, H.-J., & Carretero, O. A. (2009). N-acetil-seril-aspartil-lizil-prolīns novērš sirds remodelēšanu un disfunkciju, ko izraisa galektīns-3 – zīdītāju adhēzijas/augšanas regulējošais lektīns. American Journal of Physiology-Heart and Circulatory Physiology, 296(2), H404–H412. https://doi.org/10.1152/ajpheart.00747.2008 https://pubmed.ncbi.nlm.nih.gov/19098114/
8. Rhaleb, N. E., Peng, H., Yang, X. P., Liu, Y. H., Mehta, D., Ezan, E., & Carretero, O. A. (2001). N-acetil-seril-aspartil-lizil-prolīna ilgtermiņa ietekme uz kreisā kambara kolagēna nogulsnēšanos žurkām ar 2-nieres, 1-klipša hipertensiju. Metrs, 103(25), 3136–3141. https://doi.org/10.1161/01.cir.103.25.3136 https://pubmed.ncbi.nlm.nih.gov/11425781/
9. Cavasin M. A. (2006). Timozīna-beta4 un tā atvasinājuma N-acetil-seril-aspartil-lizil-prolīna (Ac-SDKP) terapeitiskais potenciāls sirds sadzīšanā pēc infarkta. American journal of cardiovascular drugs : drugs, devices, and other interventions (Amerikas sirds un asinsvadu zāļu žurnāls : zāles, ierīces un citi pasākumi), 6(5), 305–311. https://doi.org/10.2165/00129784-200606050-00003 https://pubmed.ncbi.nlm.nih.gov/17083265/
10. Rhaleb, N. E., Pokharel, S., Sharma, U. C., Peng, H., Peterson, E., Harding, P., Yang, X. P., & Carretero, O. A. (2013). N-acetil-Ser-Asp-Liz-Pro inhibē interleikīna-1β mediētu matriksa metilproteināžu aktivāciju sirds fibroblastos. Pflügers Archiv – European Journal of Physiology, 465(10), 1487-1495. https://doi.org/10.1007/s00424-013-1262-8 https://pubmed.ncbi.nlm.nih.gov/23652767/
11. Nakagawa, P., Liu, Y., Liao, T. D., Chen, X., González, G. E., Bobbitt, K. R., Smolarek, D., Peterson, E. L., Kedl, R., Yang, X. P., Rhaleb, N. E., & Carretero, O. A. (2012). Ārstēšana ar N-acetil-seril-aspartil-lizil-prolīnu novērš eksperimentālu autoimūnu miokardītu žurkām. American Journal of Physiology-Heart and Circulatory Physiology, 303(9), H1114.–H1127. lpp. https://doi.org/10.1152/ajpheart.00300.2011 https://pubmed.ncbi.nlm.nih.gov/22923621/
12. González, G. E., Rhaleb, N. E., Nakagawa, P., Liao, T. D., Liu, Y., Leung, P., Dai, X., Yang, X. P., & Carretero, O. A. (2014). N-acetil-seril-aspartil-lizil-prolīns samazina sirds kolagēna krustenisko saistīšanos un iekaisumu angiotenzīna II izraisītas hipertensijas žurkām. Clinical Science, 126(1), 85–94. https://doi.org/10.1042/CS20120619 https://pubmed.ncbi.nlm.nih.gov/23834332/
13. Peng, H., Xu, J., Yang, X. P., Kassem, K. M., Rhaleb, I. A., Peterson, E., & Rhaleb, N. E. (2019). N-acetil-seril-aspartil-lizil-prolīna terapija pasargā sirdi pret pārmērīgu miokarda bojājumu un sirds mazspēju pelēm. Canadian Journal of Physiology and Pharmacology, 97(8), 753–765. https://doi.org/10.1139/cjpp-2019-0047 https://pubmed.ncbi.nlm.nih.gov/30998852/
14. Castoldi, G., di Gioia, C. R. T., Bombardi, C., Perego, C., Perego, L., Mancini, M., Leopizzi, M., Corradi, B., Perlini, S., Zerbini, G., & Stella, A. (2009). N-acetil-seril-aspartil-lizil-prolīna izraisīta miokarda fibrozes profilakse diabētiskiem žurkām. Klīniskā zinātne, 118(3), 211–220. https://doi.org/10.1042/cs20090234 https://pubmed.ncbi.nlm.nih.gov/20310083/
15. Sharma, U. C., Sonkawade, S. D., Bērds, A., Čens, M., Sū, S., Sekstons, S., Sings, A. K., Gromans, A., Turovskis, S. G., Sperņaks, J. A., Mahadžans, S. D. un Pokharels, S. (2018). Jauna peptīda Ac-SDKP ietekme uz starojuma izraisītiem koronārā endotēlija bojājumiem un miokarda miera stāvokļa asins plūsmu. Kardioonkoloģija, 4, 8. https://doi.org/10.1186/s40959-018-0034-1 https://pubmed.ncbi.nlm.nih.gov/31057947/
16. Suhail, H., Peng, H., Matrougui, K., & Rhaleb, N. E. (2024). Ac-SDKP mazina ER stresa stimulētu kolagēna veidošanos sirds fibroblastos, inhibējot CHOP starpniecību NF-κB ekspresijā. Farmakoloģijas robežas, 15, https://doi.org/10.3389/fphar.2024.1352222 https://pubmed.ncbi.nlm.nih.gov/38495093/
17. Zhu, L., Yang, X. P., Janic, B., Rhaleb, N. E., Harding, P., Nakagawa, P., Peterson, E. L., & Carretero, O. A. (2016). Ac-SDKP suppresses TNF-α-induced ICAM-1 expression in endothelial cells via inhibition of IκB kinase and NF-κB activation. American Journal of Physiology-Heart and Circulatory Physiology, 310(9), H1176.–H1183. lpp. https://doi.org/10.1152/ajpheart.00252.2015 https://pubmed.ncbi.nlm.nih.gov/26945075/
18. Lin, C. X., Rhaleb, N. E., Yang, X. P., Liao, T. D., D’Ambrosio, M. A., & Carretero, O. A. (2008). N-acetil-seril-aspartil-lizil-prolīna nodrošinātā aortas fibrozes profilakse angiotensīna II izraisītas hipertensijas gadījumā. American Journal of Physiology-Heart and Circulatory Physiology, 295(3), H1253–H1261. https://doi.org/10.1152/ajpheart.00481.2008 https://pubmed.ncbi.nlm.nih.gov/18641275/
19. Sharma, U. C., Sonkawade, S. D., Spernyak, J. A., Sexton, S., Nguyen, J., Dahal, S., Attwood, K. M., Singh, A. K., van Berlo, J. H., & Pokharel, S. (2018). Neliels peptīds Ac-SDKP kavē starojuma izraisītu kardiomiopātiju. Cirkulācija: Sirds mazspēja, 11(8), e004867. https://doi.org/10.1161/CIRCHEARTFAILURE.117.004867 https://pubmed.ncbi.nlm.nih.gov/30354563/
20. Conte, E., Iemmolo, M., Fruciano, M., Fagone, E., Gili, E., Genovese, T., Esposito, E., Cuzzocrea, S., & Vancheri, C. (2015). Effects of thymosin β4 and its N-terminal fragment Ac-SDKP on TGF-β-treated human lung fibroblasts and in the mouse model of bleomycin-induced lung fibrosis. Ekspertu viedoklis par bioloģisko terapiju, 15(Suppl 1), S211–S221. https://doi.org/10.1517/14712598.2015.1026804 https://pubmed.ncbi.nlm.nih.gov/26098610/
21. Liu, S., Jin, R., Zheng, G., Wang, Y., Li, Q., Jin, F., Li, Y., Li, T., Mao, N., Wei, Z., Li, G., Fan, Y., Xu, H., Li, S., & Yang, F. (2023). Ac-SDKP veicina KIF3A starpniecību īstenotu β-katenīna nomākšanu, izmantojot ciliāru mehānismu, lai ierobežotu silīcija dioksīda izraisītu epitēlija-miofibroblasta pāreju. Biomedicīna un farmakoterapija, 166, https://doi.org/10.1016/j.biopha.2023.115411 https://pubmed.ncbi.nlm.nih.gov/37651800/
22. Cai, J., Chen, Q., Mehrabi Nasab, E., un Athari, S. S. (2022). N-acetil-seril-aspartil-prolīna un vazoaktīvā zarnu trakta peptīda imūnmodulējošā ietekme uz hroniskas obstruktīvas plaušu slimības patofizioloģiju. Fundamental & Clinical Pharmacology, 36(6), 1005–1010. https://doi.org/10.1111/fcp.12811 https://pubmed.ncbi.nlm.nih.gov/35763864/
23. Wang, J., Qian, Y., Gao, X., Mao, N., Geng, Y., Lin, G., Zhang, G., Li, H., Yang, F., & Xu, H. (2020). Jauna peptīda Ac-SDK (biotīns) prolīna sintēze un identifikācija, kas var izraisīt antifibrotisku iedarbību žurkām, kuras slimo ar silikozi. Zāļu dizains, izstrāde un terapija, 14, 4315–4326. https://doi.org/10.2147/DDDT.S262716 https://pubmed.ncbi.nlm.nih.gov/33116418/
24. Conte, E., Fagone, E., Gili, E., Fruciano, M., Iemmolo, M., Pistorio, M. P., Impellizzeri, D., Cordaro, M., Cuzzocrea, S., & Vancheri, C. (2016). Thymozīna β4 N-galala fragmenta Ac-SDKP profilaktiskā un terapeitiskā iedarbība bleomicīna plaušu fibrozes modelī. Oncotarget, 7(23), 33841–33854. https://doi.org/10.18632/oncotarget.8409 https://pubmed.ncbi.nlm.nih.gov/27029074/
25. Cao, W., Yao, S. S., Gong, H. B., Zhu, L. Y., Miao, Z. Y., & Deng, H. J. (2022). Ac-SDKP regulējošā ietekme uz fosforilētā siltuma šoka proteīna 27/SNAI1 ceļu silikozes žurkām. Zhonghua Lao Dong Wei Sheng Zhi Ye Bing Za Zhi, 40(2), 90–96. https://doi.org/10.3760/cma.j.cn121094-20201218-00702 https://pubmed.ncbi.nlm.nih.gov/35255573/
26. Gong, H. B., Zhang, C. M., Tang, X. Y., Gong, R. B., Miao, Z. Y., & Deng, H. J. (2023). Meta-analīze par Ac-SDKP izraisītu plaušu fibrozes inhibīciju dzīvnieku modeļos. Zhonghua Lao Dong Wei Sheng Zhi Ye Bing Za Zhi, 41(4), 262-270. https://doi.org/10.3760/cma.j.cn121094-20211115-00565 https://pubmed.ncbi.nlm.nih.gov/37248179/
27. Li, Q., Yang, F., Zhang, L.-J., Yan, J.-B., Chen, P., Li, D.-D., un Wu, K.-F. (2009). [N-acetil-seril-aspartil-lizil-prolīna antifibrotiskā iedarbība, ko mediē transformējošā augšanas faktora beta un saistaudu augšanas faktora ekspresijas regulēšana žurkām ar silikozi]. Zhonghua Lao Dong Wei Sheng Zhi Ye Bing Za Zhi, 27(7), 390–394. PMID: 20039536 https://pubmed.ncbi.nlm.nih.gov/20039536/
28. Jans, Dž.-B., Džans, L.-Dž., & Li, K. (2008). [N-acetil-seril-aspartil-lizil-prolīna pretfibrotiskā iedarbība silikozes skartajās žurku plaušās]. Zhonghua Lao Dong Wei Sheng Zhi Ye Bing Za Zhi, 26(7), 401–405. PMID: 19080377 https://pubmed.ncbi.nlm.nih.gov/19080377/
29. Jin, F., Geng, F., Xu, D., Li, Y., Li, T., Yang, X., Liu, S., Zhang, H., Wei, Z., Li, S., Gao, X., Cai, W., Mao, N., Yi, X., Liu, H., Sun, Y., Yang, F., & Xu. H. (2021). Ac-SDKP mazina plaušu makrofāgu un kaulu osteoklastu aktivāciju žurkām, kas pakļautas silīcija dioksīda iedarbībai, inhibējot TLR4 un RANKL signālu ceļus. Journal of Inflammation Research, 14, 1647-1660. https://doi.org/10.2147/JIR.S306883 https://pubmed.ncbi.nlm.nih.gov/33948088/
30. Xu, H., Yang, F., Sun, Y., Yuan, Y., Cheng, H., Wei, Z., Li, S., Cheng, T., Brann, D., & Wang, R. (2012). A new antifibrotic target of Ac-SDKP: inhibition of myofibroblast differentiation in rat lung with silicosis. PLoS One, 7(7), e40301. https://doi.org/10.1371/journal.pone.0040301 https://pubmed.ncbi.nlm.nih.gov/22802960/
31. Wang, X., Liu, Y., Xu, H., Zhang, X., Li, S., Xu, D., Gao, X., Zhang, L., Zhang, B., Wei, Z., Wang, R., Brann, D., & Yang, F. (2016). Acetilētā α-tubulīns, ko regulē N-acetil-seril-aspartil-lizil-prolīns (Ac-SDKP), nodrošina pretfibrotisku iedarbību silīcija dioksīda izraisītā žurku plaušu fibrozē. Scientific Reports, 6, 32257. https://doi.org/10.1038/srep32257 https://pubmed.ncbi.nlm.nih.gov/27577858/
32. Deng, H., Xu, H., Zhang, X., Sun, Y., Wang, R., Brann, D., & Yang, F. (2016). Ac-SDKP aizsargājošā ietekme uz alveolārajām epitēlija šūnām, kavējot EMT, izmantojot TGF-$\beta$1/ROCK1 ceļu žurku silikozes modelī. Toxicology and Applied Pharmacology, 294, 1–10. https://doi.org/10.1016/j.taap.2016.01.010 https://pubmed.ncbi.nlm.nih.gov/26785300/
33. Zhang, L., Xu, D., Li, Q., Yang, Y., Xu, H., Wei, Z., Wang, R., Zhang, W., Liu, Y., Geng, Y., Li, S., Gao, X., & Yang, F. (2018). N-acetilseril-aspartil-lizil-prolīns (Ac-SDKP) mazina silikozes fibrozi, kavējot alveolāro II tipa epitēlija šūnu apoptozi, izmantojot endoplazmatiskā tīkla stresa mediāciju. Toxicology and Applied Pharmacology, 350, 1–10. https://doi.org/10.1016/j.taap.2018.04.025 https://pubmed.ncbi.nlm.nih.gov/29684394/
34. Nakagava, P., Masjoans-Džunkoss, J. H., Baša, H., Janičs, B., Vorou, M. E., Liao, T. D., Romero, C. A., Petersons, E. L., & Karretero, O. A. (2017). N-acetil-seril-asparil-lizil-prolīna ietekme uz asinsspiedienu, nieru bojājumiem un mirstību sistēmiskas sarkanās vilkēdes gadījumā. Physiological Reports, 5(2), e13084. https://doi.org/10.14814/phy2.13084 https://pubmed.ncbi.nlm.nih.gov/28126732/
35. Worou, M. E., Liao, T. D., D’Ambrosio, M., Nakagawa, P., Janic, B., Peterson, E. L., Rhaleb, N. E., & Carretero, O. A. (2015). N-acetil-seril-aspartil-lizil-prolīna nieres aizsargājošā iedarbība Dāla sāls jutīgām žurkām. Hipertensija, 66(4), 816–822. https://doi.org/10.1161/HYPERTENSIONAHA.115.05970 https://pubmed.ncbi.nlm.nih.gov/26324505/
36. Liao, T. D., Nakagawa, P., Janic, B., D’Ambrosio, M., Worou, M. E., Peterson, E. L., Rhaleb, N. E., Yang, X. P., & Carretero, O. A. (2015). N-acetil-seril-aspartil-lizil-prolīns: nieru aizsardzības mehānismi sistēmiskas sarkanās vilkēdes peles modelī. American Journal of Physiology-Renal Physiology, 308(10), F1146.–F1154. lpp. https://doi.org/10.1152/ajprenal.00039.2015 https://pubmed.ncbi.nlm.nih.gov/25740596/
37. Rhaleb, N. E., Pokharel, S., Sharma, U., un Carretero, O. A. (2011). N-acetil-Ser-Asp-Liz-Pro renāli aizsargājošā iedarbība dezoksikortikosteroīda acetāta-sāls hipertensīvām pelēm. Journal of Hypertension, 29(2), 330–338. https://doi.org/10.1097/HJH.0b013e32834103ee https://pubmed.ncbi.nlm.nih.gov/21052020/
38. Shibuya, K., Kanasaki, K., Isono, M., Sato, H., Omata, M., Sugimoto, T., Araki, S., Isshiki, K., Kashiwagi, A., Haneda, M., & Koya, D. (2005). N-acetil-seril-aspartil-lizil-prolīns novērš nieru mazspēju un mezangiālās matricas paplašināšanos diabēta db/db pelēm. Cukura diabēts, 54(3), 838–845. https://doi.org/10.2337/diabetes.54.3.838 https://pubmed.ncbi.nlm.nih.gov/15734863/
39. Castoldi, G., di Gioia, C. R. T., Bombardi, C., Preziuso, C., Leopizzi, M., Maestroni, S., Corradi, B., Zerbini, G. un Stella, A. (2013). N-acetil-seril-aspartil-lizil-prolīna renālais antifibrotiskais efekts diabētiskiem žurkām. American Journal of Nephrology, 37(1), 65–73. https://doi.org/10.1159/000346116 https://pubmed.ncbi.nlm.nih.gov/23327833/
40. Zhang, R., Hu, Z., Wang, Y., Qiu, R., Wang, G., Wang, L., & Hu, B. (2022). A biomimetic double network hydrogel ameliorates renal fibrosis and promotes renal regeneration. Journal of Materials Chemistry B, 10(45), 9424-9437. https://doi.org/10.1039/d2tb01939f https://pubmed.ncbi.nlm.nih.gov/36378134/
41. Zuo, Y., Chun, B., Potthoff, S. A., Kazi, N., Brolin, T. J., Orhan, D., Yang, H.-C., Ma, L.-J., Kon, V., Myöhänen, T., Rhaleb, N.-E., Carretero, O. A., & Fogo, A. B. (2013). Timozīns β4 un tā noārdīšanās produkts Ac-SDKP ir jauni reparatīvi faktori nieru fibrozes gadījumā. Kidney International, 84(6), 1166–1175. https://doi.org/10.1038/ki.2013.209 https://pubmed.ncbi.nlm.nih.gov/23739235/
42. Wang, M., Liu, R., Jia, X., Mu, S., & Xie, R. (2010). N-acetil-seril-aspartil-lizil-prolīns mazina nieru iekaisumu un tubulointersticiālo fibrozi žurkām. International Journal of Molecular Medicine, 26(6), 795-801. https://doi.org/10.3892/ijmm_00000527 https://pubmed.ncbi.nlm.nih.gov/21042772/
43. Liao, T.-D., Yang, X.-P., D’Ambrosio, M., Zhang, Y., Rhaleb, N.-E., & Carretero, O. A. (2010). N-acetil-seril-aspartil-lizil-prolīns mazina nieru bojājumus un disfunkciju hipertensīvām žurkām ar samazinātu nieru masu: Augsta asinsspiediena pētniecības padome. Hipertensija, 55(2), 459–467. https://doi.org/10.1161/HYPERTENSIONAHA.109.144568 https://pubmed.ncbi.nlm.nih.gov/20026760/
44. Peng, H., Carretero, O. A., Raij, L., Yang, F., Kapke, A., & Rhaleb, N. E. (2001). N-acetil-seril-aspartil-lizil-prolīna antifibrotiskā ietekme uz sirdi un nieres aldosterona-sāls hipertensijas žurkām. Hipertensija, 37(2 Pt. 2), 794.–800. https://doi.org/10.1161/01.hyp.37.2.794 https://pubmed.ncbi.nlm.nih.gov/11230375/
45. Omata, M., Taniguchi, H., Koya, D., Kanasaki, K., Sho, R., Kato, Y., Kojima, R., Haneda, M., & Inomata, N. (2006). N-acetil-seril-aspartil-lizil-prolīns mazina nieru disfunkcijas un fibrozes progresēšanu WKY žurkām ar izveidotu pret glomerulāro bazālo membrānu vērstu nefrītu. Journal of the American Society of Nephrology, 17(3), 674–685. https://doi.org/10.1681/ASN.2005040385 https://pubmed.ncbi.nlm.nih.gov/16452498/
46. Nagai, T., Kanasaki, M., Srivastava, S. P., Nakamura, Y., Ishigaki, Y., Kitada, M., Shi, S., Kanasaki, K., & Koya, D. (2014). N-acetil-seril-aspartil-lizil-prolīns kavē ar cukura diabētu saistītu nieru fibrozi un endotēlija-mezenhimālo pāreju. BioMed Research International, 2014, 696475. https://doi.org/10.1155/2014/696475 https://pubmed.ncbi.nlm.nih.gov/24783220/
47. Srivastava, S. P., Goodwin, J. E., Kanasaki, K., & Koya, D. (2020). Metabolic reprogramming by N-acetyl-seryl-aspartyl-lysyl-proline protects against diabetic kidney disease. British Journal of Pharmacology, 177(16), 3691-3711. https://doi.org/10.1111/bph.15087 https://pubmed.ncbi.nlm.nih.gov/32352559/
48. Carde, P., Šastāns, K. [Chastang, C.], Gonsalvese, E. [Goncalves, E.], Matjē-Tubiana, N. [Mathieu-Tubiana, N.], Vijemēns, E. [Vuillemin, E.], Delvails, V. [Delwail, V.], Korbions, O. [Corbion, O.], Vekhofs, A. [Vekhoff, A.], Isnards, F. [Isnard, F.], Ferrero, J. M., u. c. (1992). [Seraspenīds (acetilSDKP): hematopoēzes inhibitora I–II fāzes klīniskais pētījums aizsardzībai pret aracitīna un ifosfamīda monohimioterapijas toksicitāti]. Klīniskais pētījums C R Acad Sci III, 315(13), 545.–550. lpp. PMID: 1300237 https://pubmed.ncbi.nlm.nih.gov/1300237/
49. Cappelaere, P., Hecquet, B., Rolland, F., Meeus, L., Domenge, C., Krakowski, I., De Gislain, C., Chauvergne, J., Dufour-Esquerré, F., Carde, P. (1995). [Goralatīda mieloprotekcijas randomised placebo pētījums pacientiem ar augšējo elpceļu un gremošanas trakta vai barības vada plakanšūnu karcinomu, kas ārstēti ar carboplatin un fluorouracil kombināciju]. Vērsis Vēzis, 82(9), 732–737. PMID: 8535033 https://pubmed.ncbi.nlm.nih.gov/8535033/
50. Nitta, K., Shi, S., Nagai, T., Kanasaki, M., Kitada, M., Srivastava, S. P., Haneda, M., Kanasaki, K., & Koya, D. (2016). N-acetilseril-aspartil-lizil-prolīna ievadīšana caur muti uzlabo nieru slimību gan 1. tipa, gan 2. tipa cukura diabēta pelēm, izmantojot terapeitisko shēmu. BioMed Research International, 2016, 9172157. https://doi.org/10.1155/2016/9172157 https://pubmed.ncbi.nlm.nih.gov/27088094/
51. Tan, H., Zhao, J., Wang, S., Zhang, L., Wang, H., Huang, B., Liang, Y., Yu, X., & Yang, N. (2012). Ac-SDKP ameliorates the progression of lupus nephritis in MRL/lpr mice. International Immunopharmacology, 14(4), 401–409. https://doi.org/10.1016/j.intimp.2012.07.023https://pubmed.ncbi.nlm.nih.gov/22922317/
52. Maheshwari, M., Romero, C. A., Monu, S. R., Kumar, N., Liao, T. D., Peterson, E. L., & Carretero, O. A. (2018). N-acetil-seril-aspartil-lizil-prolīna (Ac-SDKP) nieres aizsargājošā iedarbība aptaukošanās žurkām, kuras saņem uzturu ar augstu sāls saturu. American Journal of Hypertension, 31(8), 902-909. https://doi.org/10.1093/ajh/hpy052 https://pubmed.ncbi.nlm.nih.gov/29722788/
53. Kamarehei, M., & Zahednasab, H. (2025). Ac-SDKP peptīda neiroprotektīvā iedarbība SH-SY5Y šūnās un žurku Parkinsona slimības modelī pret 6-OHDA izraisītu oksidatīvo stresu un ER stresu. Neiropeptīdi, 112, https://doi.org/10.1016/j.npep.2025.102534 https://pubmed.ncbi.nlm.nih.gov/40544680/
54. Hashemizadeh, S., Pourkhodadad, S., Hosseindoost, S., Pejman, S., Kamarehei, M., Badripour, A., Omidi, A., Pestehei, S. K., Seifalian, A. M., & Hadjighassem, M. (2022). Ac-SDKP peptīds uzlabo funkcionālo atveseļošanos pēc muguras smadzeņu traumas preklīniskajā modelī. Neuropeptides, 92, https://doi.org/10.1016/j.npep.2022.102228 https://pubmed.ncbi.nlm.nih.gov/35101843/
55. Zhang, Y., Zhang, Z. G., Chopp, M., Meng, Y., Zhang, L., Mahmood, A., & Xiong, Y. (2017). Traumatiska galvas smadzeņu traumas ārstēšana žurkām ar N-acetil-seril-aspartil-lizil-prolīnu. Žurnāls Journal of Neurosurgery, 126(3), 782-795. https://doi.org/10.3171/2016.3.JNS152699 http://pubmed.ncbi.nlm.nih.gov/28245754/
56. Pejman, S., Kamarehei, M., Riazi, G., Pooyan, S., & Balalaie, S. (2020). Ac-SDKP ameliorates the progression of experimental autoimmune encephalomyelitis via inhibition of ER stress and oxidative stress in the hippocampus of C57BL/6 mice. Brain Research Bulletin, 154, 21–31. https://doi.org/10.1016/j.brainresbull.2019.09.014 https://pubmed.ncbi.nlm.nih.gov/31589901/
57. Zhang, L., Chopp, M., Teng, H., Ding, G., Jiang, Q., Yang, X. P., Rhaleb, N. E., & Zhang, Z. G. (2014). Kombinētā terapija ar N-acetil-seril-aspartil-lizil-prolīnu un audu plazminogēna aktivatoru nodrošina spēcīgu neiroprotekciju žurkām pēc insulta. Insults, 45(4), 1108–1114. https://doi.org/10.1161/STROKEAHA.113.004399 https://pubmed.ncbi.nlm.nih.gov/24549864/
58. Kim, D. H., Moon, E.-Y., Yi, J. H., Lee, H. E., Park, S. J., Ryu, Y.-K., Kim, H.-C., Lee, S., & Ryu, J. H. (2015). Peptide fragment of thymosin β4 increases hippocampal neurogenesis and facilitates spatial memory. Neirozinātne, 310, 51–62. https://doi.org/10.1016/j.neuroscience.2015.09.017 https://pubmed.ncbi.nlm.nih.gov/26363149/
59. Wei, A., Zhao, F., Hao, A., Liu, B., un Liu, Z. (2022). N-acetil-seril-aspartil-lizil-prolīns (AcSDKP) mazina aknu fibrozi, izmantojot WTAP/m6A/Ptch1 asi caur Hedgehog ceļu. Džīna, 813, 146125. https://doi.org/10.1016/j.gene.2021.146125 https://pubmed.ncbi.nlm.nih.gov/34921949/
60. Zhang, L., Xu, L. M., Chen, Y. W., Ni, Q. W., Zhou, M., Qu, C. Y., un Zhang, Y. (2012). N-acetil-seril-aspartil-lizil-prolīna antifibrotiskā ietekme uz žultsvadu ligatūras izraisītu aknu fibrozi žurkām. World Journal of Gastroenterology, 18(37), 5283–5288. https://doi.org/10.3748/wjg.v18.i37.5283 https://pubmed.ncbi.nlm.nih.gov/23066324/
61. Chen, Y. W., Liu, B. W., Zhang, Y. J., Chen, Y. W., Dong, G. F., Ding, X. D., Xu, L. M., Pat, B., Fan, J. G., & Li, D. G. (2010). Basālā AcSDKP saglabāšana mazina oglekļa tetrahlorīda izraisītu fibrozi žurkas aknās. Journal of Hepatology, 53(3), 528-536. https://doi.org/10.1016/j.jhep.2010.03.027 https://pubmed.ncbi.nlm.nih.gov/20646773/
62. Ameri, Z., Shahabi, A., Farsinejad, A., Sattarzadeh Bardsiri, M., Javedani, H., Bagher, Z., Saraee, A., & Brouki Milan, P. (2025). A cellulose-based skin adhesive hydrogel incorporating N-acetyl-seryl-aspartyl-lysyl-proline peptide for enhanced wound healing and scar prevention in rabbit scar ear model in vivo. International Journal of Biological Macromolecules, 322(1. d.), 144981. https://doi.org/10.1016/j.ijbiomac.2025.144981 https://pubmed.ncbi.nlm.nih.gov/40480579/
63. Fromes, Y., Liu, J. M., Kovacevic, M., Bignon, J., & Wdzieczak-Bakala, J. (2006). Tetrapeptīds acetil-serīns-aspartils-lizīns-prolīns uzlabo ādas lēvenes dzīvotspēju un paātrina brūču dzīšanu. Brūču labošana un reģenerācija, 14(3), 306–312. https://doi.org/10.1111/j.1743-6109.2006.00125.x https://pubmed.ncbi.nlm.nih.gov/16808809/
64. Massé, A., Ramirez, L. H., Bindoula, G., Grillon, C., Vdžezaka-Bakala, Dž., Radasi, K., Dešamps de Pajēts, E., Mensija-Uerta, J. M., Kosčelni, S., Potjē, P., Sentenī, F. un Kards, P. (1998). Tetrapeptīds acetil-N-Ser-Asp-Lys-Pro (Goralatīds) aizsargā pret doksorubicīna izraisītu toksicitāti: peļu izdzīvošanas uzlabošana un kaulu smadzeņu cilmes šūnu un priekšteču aizsardzība. Asinis, 91(2), 441-449. PMID: 9427696 https://pubmed.ncbi.nlm.nih.gov/9427696/
65. Ramasamy, V., Ntsekhe, M., & Sturrock, E. (2021). N-acetil-seril-aspartil-lizil-prolīna secības peptīdu antifibrotiskā potenciāla izpēte. Klīniskā un eksperimentālā farmakoloģija un fizioloģija, 48(11), 1558–1565. https://doi.org/10.1111/1440-1681.13565 https://pubmed.ncbi.nlm.nih.gov/34347311/
66. Leeanansaksiri, W., DeSimone, S. K., Huff, T., Hannappel, E., & Huff, T. F. (2004). Thymosin beta 4 and its N-terminal tetrapeptide, AcSDKP, inhibit proliferation, and induce dysplastic, non-apoptotic nuclei and degranulation of mast cells. Ķīmija un bioloģiskā daudzveidība, 1(7), 1091–1100. https://doi.org/10.1002/cbdv.200490081 https://pubmed.ncbi.nlm.nih.gov/17191900/